Trīs sivēntiņi

Reiz dzīvoja trīs sivēntiņi.

Viņi dzīvoja kopā ar savu māti.

Kādu dienu Sivēnmāte teica:

"Jūs tagad esat lieli.

Ir laiks būvēt pašiem savas mājas."

Trīs sivēntiņi bija satraukti!

Viņi cieši apskāva savu māti.

"Mēs darīsim tevi lepnu!" viņi teica.

Tad viņi devās pasaulē.

Katrs sivēntiņš pamāja ardievas.

Pirmais sivēntiņš bija slinks.

Viņš negribēja smagi strādāt.

"Es uzbūvēšu savu māju ātri," viņš teica.

Viņš satika zemnieku ar salmiem.

"Vai drīkstu paņemt nedaudz salmu?" viņš jautāja.

Zemnieks iedeva viņam daudz salmu.

Pirmais sivēntiņš uzbūvēja savu māju ātri.

Tas aizņēma tikai vienu stundu!

Māja bija būvēta tikai no salmiem.

"Lieliski!" teica slinkais sivēntiņš.

"Tagad es varu visu dienu spēlēties!"

Otrais sivēntiņš arī bija slinks.

Viņš gribēja pabeigt ātri.

"Es būvēšu no žagariem," viņš teica.

Viņš savāca žagarus mežā.

Viņš strādāja pusi dienas.

Drīz viņa māja bija gatava.

Tā bija būvēta tikai no žagariem.

"Būs labi!" teica otrais sivēntiņš.

"Tagad es varu atpūsties un spēlēties!"

Viņš vairs negribēja strādāt.

Trešais sivēntiņš bija gudrs.

Viņš gribēja stipru māju.

"Es būvēšu no ķieģeļiem," viņš teica.

Viņš nopirka ķieģeļus veikalā.

"Tas prasīs laiku," viņš teica.

Trešais sivēntiņš strādāja ļoti smagi.

Viņš strādāja daudzas dienas.

Viņš rūpīgi lika katru ķieģeli.

Brāļi par viņu smējās.

"Tu strādā pārāk daudz!" viņi teica.

Bet viņš tik un tā turpināja strādāt.

Beidzot ķieģeļu māja bija gatava!

Tā bija stipra un skaista.

Trešais sivēntiņš bija lepns.

"Tagad es esmu drošībā," viņš teica.

Mājai bija stipras durvis.

Tai pat bija liels skurstenis!

Kādu dienu atnāca lielais, ļaunais vilks.

Viņš bija izsalcis un ļauns.

Viņš pirmo ieraudzīja salmu māju.

Pirmais sivēntiņš bija iekšā.

Viņš ēda pusdienas.

Vilks pieklauvēja pie durvīm.

"Sivēntiņ, sivēntiņ!" viņš sauca.

"Ielaid mani iekšā!"

Pirmais sivēntiņš paskatījās ārā.

Viņš ieraudzīja lielo, ļauno vilku!

"Nē, nē!" sivēntiņš kliedza.

"Ne par mata tiesu!"

Vilks bija ļoti dusmīgs.

"Tad es pūtīšu un elsošu," viņš teica.

"Un nopūtīšu tavu māju!"

Viņš ievilka dziļu elpu.

Viņš pūta un elsa!

PŪŪŪŪ!

Salmu māja sabruka!

Pirmais sivēntiņš ātri skrēja.

Viņš skrēja uz žagaru māju.

"Palīdzi man, brālīt!" viņš kliedza.

Otrais sivēntiņš viņu ielaida.

Tagad divi sivēntiņi bija nobijušies.

Viņi slēpās žagaru mājā.

Bet vilks viņiem sekoja arī tur.

Viņš atkal pieklauvēja pie durvīm.

"Sivēntiņi, sivēntiņi!" viņš sauca.

"Ielaidiet mani iekšā!"

"Nē, nē!" viņi abi kliedza.

"Ne par mata tiesu!"

Vilks ļauni nosmīnēja.

"Tad es pūtīšu un elsošu!"

Vilks pūta stiprāk nekā iepriekš.

Viņš elsa spēcīgāk nekā iepriekš.

PŪŪŪŪŪŪ!

Arī žagaru māja sabruka!

Abi sivēntiņi skrēja, cik vien ātri spēja.

Viņi skrēja uz ķieģeļu māju.

"Palīdziet mums, brālīt!" viņi kliedza.

Trešais sivēntiņš atvēra durvis.

Viņa brāļi ātri ieskrēja iekšā.

Trešais sivēntiņš cieši aizslēdza durvis.

"Tagad jūs esat drošībā," viņš laipni teica.

"Mana māja ir ļoti stipra."

Visi trīs sivēntiņi paskatījās pa logu.

Te nāca lielais, ļaunais vilks!

Viņš izskatījās ļoti, ļoti dusmīgs.

Dūmi nāca no viņa deguna.

Sivēntiņi bija nobijušies.

Bet viņi bija drošībā iekšā.

Vilks stipri klauvēja pie durvīm.

BAM! BAM! BAM!

"Sivēntiņi, sivēntiņi!" viņš rēca.

"Ielaidiet mani iekšā!"

Visi trīs sivēntiņi kliedza kopā:

"Nē, nē! Ne par mata tiesu!"

Tagad vilks bija saniknots.

"Tad es pūtīšu un elsošu!" viņš kliedza.

"Un nopūtīšu jūsu māju!"

Viņš ievilka vislielāko elpu.

Viņš pūta un elsa, un PŪTA!

Bet ķieģeļu māja stāvēja stipra.

Tā nemaz nekustējās!

Vilks mēģināja atkal un atkal.

Viņš pūta, līdz nogura.

Bet māja palika stāvot.

Vilks bija noguris no pūšanas.

Viņam vajadzēja jaunu plānu.

Viņš paskatījās uz jumtu.

"Aha!" viņš smaidot teica.

"Es redzu lielu skursteni!"

"Es iekāpšu pa skursteni!" viņš teica.

"Tad es noķeršu tos sivēnus!"

Viņš uzkāpa uz jumta.

Trīs sivēntiņi dzirdēja soļus.

"Viņš ir uz jumta!" viņi kliedza.

Trešais sivēntiņš ātri domāja.

"Man ir ideja!" viņš teica.

"Ātri! Palīdziet man ar šo katlu!"

Viņi iekāra lielu katlu kamīnā.

Viņi piepildīja to ar ūdeni.

Tad viņi iekūra uguni zem tā.

Ūdens sāka vārīties.

Burbuļoja un burbuļoja!

Tvaiki cēlās no katla.

Vilks ielīda skurstenī.

"Te nu es nāku, sivēntiņi!" viņš smējās.

Lejā, lejā, lejā viņš slīdēja.

PLUNKŠ!

Viņš iekrita tieši vārošajā ūdenī!

"AUUUUU!" kliedza vilks.

Viņš izlēca ārā super ātri.

Viņa dibens bija ļoti karsts!

Vilks skrēja augšā pa skursteni.

Viņš noleca no jumta.

Viņš ieskrēja mežā.

Viņš skrēja, cik vien ātri spēja!

Viņš vairs nekad neatgriezās.

Trīs sivēntiņi bija drošībā!

Trīs sivēntiņi lēkāja no prieka!

Viņi dejoja pa istabu.

"Mēs esam drošībā!" viņi dziedāja.

"Vilks ir prom uz visiem laikiem!"

Viņi cieši apskāva viens otru.

Pirmais sivēntiņš jutās vainīgs.

"Es biju pārāk slinks," viņš teica.

"Man vajadzēja strādāt cītīgāk."

Otrais sivēntiņš piekrita.

"Man arī," viņš skumji teica.

"Mūsu mājas nebija stipras."

Trešais sivēntiņš viņiem uzsmaidīja.

"Jūs varat dzīvot šeit kopā ar mani!" viņš teica.

"Bet mums jāuzbūvē stipras mājas arī jums."

Abi sivēntiņi bija tik laimīgi!

"Mēs strādāsim ļoti cītīgi!" viņi solīja.

"Tieši tāpat kā tu!"

No tās dienas visi trīs sivēntiņi strādāja kopā.

Viņi uzbūvēja vēl divas ķieģeļu mājas.

Šoreiz visi strādāja cītīgi.

Mājas bija stipras un skaistas.

Trīs sivēntiņi dzīvoja laimīgi.

Un lielais, ļaunais vilks viņus vairs nekad netraucēja!