Sniegbaltīte

Reiz sen senos laikos dzīvoja kāda labsirdīga karaliene.

Viņas āda bija balta kā sniegs.

Viņas lūpas bija sarkanas kā ķirši.

Viņas mati bija melni kā nakts.

Kad viņai piedzima meitiņa,

viņa to nosauca par Sniegbaltīti.

Diemžēl labā karaliene smagi saslima.

Viņa nomira, kad Sniegbaltīte bija vēl pavisam maziņa.

Karalis raudāja un raudāja.

Viņam tik ļoti pietrūka savas skaistās sievas.

Mazajai Sniegbaltītei nu vairs nebija mammas.

Gadu vēlāk karalis apprecējās vēlreiz.

Jaunā karaliene bija ļoti skaista.

Bet viņa bija ļauna un iedomīga.

Viņai patika skatīties uz sevi.

Viņa domāja, ka ir visskaistākā

sieviete visā pasaulē.

Jaunajai karalienei bija burvju spogulis.

Tas prata atbildēt uz jebkuru jautājumu.

Katru rītu viņa vaicāja:

"Spogulīt, spogulīt, saki man tā,

kura visskaistākā valstībā?"

Daudzus gadus spogulis atbildēja:

"Jūs esat visskaistākā, mana karaliene."

Tas karalieni ļoti iepriecināja.

Viņa smaidīja un dejoja.

Bet Sniegbaltīte auga.

Viņa kļuva ar katru dienu skaistāka.

Kad Sniegbaltītei palika sešpadsmit,

notika kas briesmīgs.

Karaliene jautāja savam spogulim:

"Spogulīt, spogulīt, saki man tā,

kura visskaistākā valstībā?"

Šoreiz spogulis atbildēja:

"Jūs esat skaista, mana karaliene, tā ir taisnība.

Bet Sniegbaltīte ir skaistāka par jums."

Karalienes seja kļuva sarkana.

Viņa dusmās dipināja kājas.

Viņa nespēja paciest šīs ziņas!

Neģēlīgā karaliene izdomāja ļaunu plānu.

Viņa pasauca savu labāko mednieku.

"Aizved Sniegbaltīti uz mežu," viņa teica.

"Nogalini viņu tur, kur neviens neredz.

Atnes man viņas sirdi lādītē."

Mednieks jutās ļoti bēdīgs.

Bet viņam bija jāklausa karaliene.

Viņš aizveda Sniegbaltīti pastaigā.

"Iesim apskatīt skaistās puķes,"

viņš teica smagu sirdi.

Sniegbaltīte priecīgi devās līdzi.

Viņai patika pastaigas mežā.

Viņa lasīja margrietiņas un dziedāja dziesmas.

Putniņi lidoja ap viņas galvu.

Zaķīši lēkāja viņai blakus.

Viņi gāja arvien dziļāk un dziļāk.

Koki kļuva augsti un tumši.

Beidzot mednieks apstājās.

Viņš izvilka savu aso nazi.

Sniegbaltīte neizpratnē skatījās uz viņu.

"Bēdz prom, bērns!" viņš sauca.

"Karaliene vēlas tevi nogalināt!

Viņa ir greizsirdīga uz tavu skaistumu.

Bēdz tālu prom un slēpies!

Nekad vairs neatgriezies pilī!"

Sniegbaltīte skrēja, cik ātri vien spēja.

Koku zari skrāpēja viņas rokas.

Ērkšķi saplēsa viņas skaisto kleitu.

Viņa skrēja, līdz sāka sāpēt kājas.

Asaras tecēja pār viņas vaigiem.

Mežs bija tumšs un baisms.

No visurienes nāca dīvaini trokšņi.

Kokos ūjināja pūces.

Tālumā gaudoja vilki.

Sniegbaltīte nekad nebija bijusi tik nobijusies.

Viņa bija nogurusi un izsalkusi.

Viņas vēders skaļi rūca.

Tieši tad, kad viņa jau gribēja padoties,

viņa ieraudzīja priekšā mazu gaismiņu.

Tā bija maza mājiņa!

Sniegbaltīte pieklauvēja pie durvīm.

Neviens neatbildēja.

Viņa saudzīgi pagrūda durvis.

Tās ar nelielu čīkstoņu atvērās.

"Vai ir kāds mājās?" viņa klusi sauca.

Iekšā viss bija maziņš!

Tur bija septiņi mazi krēsliņi.

Septiņi mazi šķīvīši uz galda.

Septiņas mazas karotītes un dakšiņas.

Septiņas mazas krūzītes, pilnas ar pienu.

Sniegbaltīte bija tik izsalkusi!

Viņa no katra šķīvīša paņēma mazu kumosiņu.

Viņa iedzēra mazu malciņu no katras krūzītes.

"Cerams, ka viņi nedusmosies," viņa teica.

Tad viņa uzkāpa pa kāpnēm.

Augšstāvā bija septiņas mazas gultiņas.

Katrai bija citas krāsas sedziņa.

Sniegbaltītei tik ļoti nāca miegs.

Viņa apgūlās pār trim gultiņām.

Drīz vien viņa bija cieši aizmigusi.

Tajā vakarā mājās pārnāca septiņi rūķīši.

Viņi strādāja dimantu raktuvēs.

Viņiem bija ļoti īpaši vārdi:

Dokijs, Īgņa, Priecīgais un Miegainītis,

Kautrīgais, Šķaudītājs un Vientiesītis.

"Kāds ir ēdis no mana šķīvja!" teica Dokijs.

"Kāds ir dzēris no manas krūzes!" teica Īgņa.

"Kāds ir mūsu gultās!" teica Priecīgais.

Viņi visi ātri skrēja uz augšstāvu.

Tur, mierīgi guļot, bija Sniegbaltīte.

"Viņa ir skaista!" nočukstēja Kautrīgais.

"Kā eņģelis!" teica Priecīgais.

"Apčī!" skaļi nošķaudījās Šķaudītājs.

Bet Sniegbaltīte nepamodās.

Nākamajā rītā Sniegbaltīte atvēra acis.

Septiņas mazas sejiņas lūkojās viņā!

Viņa nobijusies strauji piecēlās sēdus.

"Nebaidies," Dokijs laipni teica.

"Mēs tev pāri nedarīsim, dārgā."

Sniegbaltīte viņiem izstāstīja savu bēdīgo stāstu.

Rūķīši uzmanīgi klausījās.

Viņiem kļuva viņas žēl.

"Tu vari palikt pie mums!" teica Priecīgais.

"Mēs tevi sargāsim!" piebilda Dokijs.

"Bet tev jābūt uzmanīgai," brīdināja Īgņa.

"Nekad neatver durvis svešiniekiem.

Karaliene var tevi šeit atrast.

Apsoli mums, ka būsi uzmanīga."

Sniegbaltīte tūlīt pat apsolīja.

Katru dienu rūķīši devās uz darbu.

Sniegbaltīte uzkopa mājiņu.

Viņa gatavoja viņiem gardas maltītes.

Viņa dziedāja, kamēr strādāja.

Putniņi viņai palīdzēja uzkopt.

Visi kopā bija laimīgi.

Tikmēr pilī karaliene vaicāja:

"Spogulīt, spogulīt, saki man tā,

kura visskaistākā valstībā?"

Spogulis atbildēja patiesību:

"Sniegbaltīte joprojām ir visskaistākā.

Viņa dzīvo pie septiņiem rūķīšiem."

Karaliene iekliedzās aiz dusmām!

Viņa nolēma nogalināt Sniegbaltīti pati.

Viņa saģērbās kā veca sieviņa.

Viņa padarīja savu muguru līku.

Viņa iemēģināja jauku, laipnu balsi.

Tad viņa pagatavoja īpašu ābolu.

Puse bija sarkana un skaista.

Puse bija balta un vienkārša.

Sarkanajā pusē bija inde.

Viens kumoss liktu jebkuram

aizmigt uz mūžu.

Nākamajā dienā kāds pieklauvēja.

"Kas tur ir?" sauca Sniegbaltīte.

"Tikai nabaga večiņa," atskanēja balss.

"Es pārdodu skaistus ābolus.

Vai vēlies tos redzēt?"

Sniegbaltīte paskatījās pa logu.

Viņa ieraudzīja nekaitīgu večiņu.

Sieviete pacēla spīdīgu ābolu.

Tas bija visskaistākais ābols, kādu viņa jebkad bija redzējusi!

Sniegbaltītei saskrēja siekalas mutē.

"Es nevaru vērt vaļā durvis," teica Sniegbaltīte.

"Tas nekas, dārgā," teica sieviete.

"Paskaties, cik drošs šis ābols ir!"

Viņa iekodās baltajā pusē.

"Redzi? Viss kārtībā!"

Sniegbaltīte pastiepās pa logu.

Viņa paņēma skaisto ābolu.

"Paldies!" viņa pieklājīgi teica.

Viņa iekodās sarkanajā pusē.

Pēkšņi viss kļuva melns.

Sniegbaltīte nokrita uz grīdas.

Kad rūķīši pārnāca mājās,

viņi atrada Sniegbaltīti uz grīdas.

Viņa nemaz neelpoja.

Viņi mēģināja viņu pamodināt.

Viņi viņu saudzīgi kratīja.

Nekas nelīdzēja.

Visi septiņi rūķīši raudāja un raudāja.

Viņi tik ļoti mīlēja Sniegbaltīti.

Pat Īgņam acīs bija asaras.

"Viņa ir prom," šņukstēja Priecīgais.

"Mūsu dārgā draudzene ir prom."

Bet Sniegbaltīte izskatījās tik mierīga.

Viņas vaigi joprojām bija sārti.

Viņas lūpas joprojām bija sarkanas.

Viņa izskatījās tā, it kā gulētu.

Rūķīši nespēja viņu apglabāt.

Viņi izgatavoja skaistu stikla zārku.

Viņi to novietoja ziedu pļavā.

Katru dienu viņi nesa svaigas puķes.

Viņi pēc kārtas viņu sargāja.

Viņi cerēja uz brīnumu.

Kādu dienu cauri mežam jāja princis.

Viņš bija jauns un izskatīgs.

Viņš ieraudzīja stikla zārku.

Viņš ieraudzīja skaisto meiteni tajā.

Viņa sirds apmeta kūleni.

"Kas viņa ir?" viņš jautāja rūķīšiem.

Dokijs viņam izstāstīja visu stāstu.

Princim kļuva tik skumji.

"Vai drīkstu viņu noskūpstīt atvadām?" viņš jautāja.

Rūķīši bēdīgi pamāja.

Princis maigi noliecās.

Viņš noskūpstīja Sniegbaltītes lūpas.

Pēkšņi viņas acis atvērās!

Viņa piecēlās sēdus un pasmaidīja.

Lāsts bija lauzts!

Patiesas mīlestības skūpsts izglāba Sniegbaltīti!

Rūķīši priekā dejoja.

Viņi apskāva savu dārgo draudzeni.

Prieka asaras ritēja pār viņu vaigiem.

Sniegbaltīte bija atkal dzīva!

Princis un Sniegbaltīte iemīlējās.

Viņi nolēma apprecēties.

Septiņi rūķīši bija tik sajūsmināti!

Viņi būs īpašie viesi

karaliskajās kāzās.

Kad ļaunā karaliene jautāja savam spogulim,

tas viņai pateica, ka Sniegbaltīte ir dzīva.

Karaliene bija tik dusmīga,

ka viņas ļaunā sirds plīsa.

Viņa nekavējoties nokrita zemē beigta.

Sniegbaltīte apprecēja savu princi.

Septiņi rūķīši pārcēlās dzīvot

pie viņiem pilī.

Viņiem bija savas īpašās istabas.

Visi bija laimīgi uz mūžu.

Un viņi visi dzīvoja ilgi un laimīgi!