Salātlapiņa

Reiz dzīvoja kāds vīrs un viņa sieva.

Viņi ļoti vēlējās bērniņu.

Viņi dzīvoja mazā mājiņā.

Aiz viņu mājas bija augsta siena.

Otrpus tai bija skaists dārzs.

Dārzs bija pilns ar brīnišķīgiem augiem!

Tur bija ziedi, garšaugi un dārzeņi!

Bet neviens neuzdrošinājās iet šajā dārzā.

Tas piederēja varenai raganai!

Visi no viņas baidījās.

Kādu dienu sieva paskatījās pa logu.

Viņa ieraudzīja dārzā skaistus salātlapiņu stādus.

Salātlapiņas ir salātu veids.

Tās izskatījās tik svaigas un zaļas!

Viņa tās gribēja vairāk par visu pasaulē!

"Man noteikti jādabū tās salātlapiņas!" viņa teica vīram.

"Ja es tās neēdīšu, es nomiršu!"

Viņa kļuva bāla un slima.

Vīrs bija ļoti noraizējies.

Viņš ļoti mīlēja savu sievu.

Tajā naktī vīrs pieņēma drosmīgu lēmumu.

Viņš pārkāpa pāri sienai!

Viņa sirds dauzījās bailēs!

Dārzs bija tumšs un kluss.

Viņš ātri paķēra dažas salātlapiņas.

Viņš pārkāpa atpakaļ uz mājām.

Viņa sieva bija tik laimīga!

Viņa tūlīt pagatavoja salātus.

Tie garšoja lieliski!

Bet tagad viņa gribēja vēl vairāk!

Nākamajā naktī viņš devās atpakaļ.

Viņš pārkāpa pāri sienai.

Viņš sniedzās pēc salātlapiņām.

Pēkšņi ierunājās kāda balss!

"Kā tu uzdrošinies zagt no manis!"

Tā bija ragana!

Viņa parādījās viņa priekšā!

Viņas acis kvēloja dusmās!

Vīrs nokrita ceļos!

"Lūdzu, piedodiet man!" viņš lūdzās.

"Mana sieva ir slima!" vīrs paskaidroja.

"Viņa nomirs bez šīm salātlapiņām!

Man nebija izvēles!

Lūdzu, apžēlojieties!"

Raganas acis samiedzās.

"Es noslēgšu ar tevi vienošanos," ragana auksti teica.

"Tu vari ņemt visas salātlapiņas, ko vēlies.

Tava sieva var ēst tik daudz, cik viņai tīk.

Bet, kad piedzims jūsu bērns,

tev jāatdod bērns man!"

Vīrs bija pārbijies!

Bet viņš bija tik nobijies, ka piekrita!

Viņš aiznesa salātlapiņas mājās.

Sieva tās apēda un jutās labāk.

Bet viņa sirds bija smaga no bailēm.

Pagāja mēneši.

Piedzima skaista meitenīte!

Viņi bija tik laimīgi!

Bet tajā pašā dienā parādījās ragana!

"Atdodiet man bērnu!" viņa pieprasīja.

Vecāki raudāja un lūdzās!

Bet vienošanās paliek vienošanās.

Ragana aizveda bērnu prom.

Viņa nosauca viņu par Salātlapiņu.

Vecāki savu meitu vairs nekad neredzēja.

Ragana audzināja Salātlapiņu kā savu meitu.

Salātlapiņa izauga par skaistu meiteni.

Viņai bija visbrīnišķīgākie mati!

Tie bija zeltaini un gari!

Tie auga un auga, un nekad neapstājās!

Kad Salātlapiņai palika divpadsmit gadu, notika kas tāds.

Ragana aizveda viņu tālu prom.

Dziļi mežā stāvēja augsts tornis.

Tam nebija kāpņu!

Tam nebija durvju!

Tikai viens logs pašā augšā!

Ragana ieslēdza Salātlapiņu tornī!

"Tu paliksi šeit uz visiem laikiem!" teica ragana.

Salātlapiņa bija nobijusies un vientuļa.

Viņai sabiedrībā bija tikai putni.

Viņa dziedāja dziesmas, lai īsinātu laiku.

Katru dienu ragana nāca ciemos.

Bet kā viņa tika augšā?

Viņa stāvēja lejā un sauca:

"Salātlapiņ, Salātlapiņ, nolaid savus matus!"

Salātlapiņa nolaida savus garos, garos matus lejā.

Ragana rāpās augšā pa Salātlapiņas matiem!

Tie bija stipri kā virve!

Mati bija tik gari, ka sniedzās līdz zemei!

Salātlapiņa tos piesēja pie āķa.

Tad ragana varēja viegli uzkāpt.

Gadi tornī ritēja lēni.

Salātlapiņa kļuva arvien skaistāka.

Viņas mati auga garāki un garāki.

Tagad tie bija divdesmit metrus gari!

Viņa tos pina katru dienu.

Salātlapiņa bija ļoti vientuļa.

Viņa katru dienu skatījās pa logu.

Viņa vēroja putnus brīvi lidojam.

Viņa vēroja gadalaiku maiņu.

Viņa sapņoja par aiziešanu no torņa.

Viņa dziedāja, lai kliedētu vientulību.

Viņas balss bija skaista un skaidra.

Tā atbalsojās cauri mežam.

Dzīvnieki nāca klausīties.

Likās, ka pat koki šūpojas līdzi viņas dziesmām.

Kādu dienu cauri mežam jāja jauns princis.

Viņš ar draugiem bija medībās.

Pēkšņi viņš izdzirdēja visskaistāko dziedāšanu!

Tā bija kā eņģelim!

Viņš sekoja skaņai.

Viņš nonāca pie augstā torņa.

Viņš paskatījās augšup uz logu.

Viņš ieraudzīja Salātlapiņu dziedam!

Viņa bija visskaistākā meitene, ko viņš jebkad bija redzējis!

Viņa sirds nekavējoties piepildījās ar mīlestību.

Bet kā viņš varētu viņu sasniegt?

Tur nebija durvju!

Princis izmeklēja visu!

Viņš neatrada nekādu veidu, kā uzkāpt augšā.

Viņš bēdīgs devās prom, bet atgriezās katru dienu.

Viņš slēpās mežā un klausījās viņas dziesmās.

Ar katru dienu viņš iemīlējās arvien vairāk.

Kādu dienu viņš redzēja ierodamies raganu!

Viņš dzirdēja viņu saucam:

"Salātlapiņ, Salātlapiņ, nolaid savus matus!"

Viņš skatījās, kā Salātlapiņas mati krīt lejup!

Viņš redzēja raganu kāpjam augšā!

"Aha!" nodomāja princis.

"Tagad es zinu, kā viņu sasniegt!"

Viņš pagaidīja, līdz ragana aiziet.

Kad ragana bija prom, princis piegāja klāt.

Viņš nostājās zem loga.

Savā labākajā balsī viņš sauca:

"Salātlapiņ, Salātlapiņ, nolaid savus matus!"

Lejā nolaidās zelta mati!

Princis uzmanīgi kāpa augšā.

Viņš iekāpa pa logu.

Salātlapiņa sākumā bija pārbijusies!

Viņa nekad agrāk nebija redzējusi vīrieti!

Bet princis bija laipns un maigs.

"Nebaidies," princis klusi teica.

"Es dzirdēju tavu skaisto balsi.

Es tevī iemīlējos.

Vai tu parunāsi ar mani?"

Salātlapiņas bailes izgaisa.

Viņi sarunājās stundām ilgi!

Princis viņai stāstīja par pasauli ārpusē.

Viņš stāstīja par pilīm un pilsētām.

Viņš stāstīja par kalniem un jūrām.

Salātlapiņas acis mirdzēja brīnumā!

"Es esmu bijusi tik vientuļa," teica Salātlapiņa.

"Ragana ir vienīgais cilvēks, ko es pazīstu.

Tu esi laipns un labs.

Es domāju, ka es arī tevi mīlu!"

Viņi sadevās rokās un smaidīja.

Princis atgriezās katru dienu!

Viņš vienmēr nāca, kad raganas nebija.

Viņš atnesa Salātlapiņai dāvanas!

Viņš atnesa viņai zīda lentītes!

Viņš atnesa viņai grāmatas, ko lasīt!

Viņi kala plānus bēgšanai!

"Es atnesīšu tev zīda virvi," teica princis.

"Katru dienu es atnesīšu mazu gabaliņu.

Tu varēsi no tās noaust kāpnes!

Kad tās būs pietiekami garas, tu varēsi nokāpt lejā!"

Salātlapiņa bija tik laimīga!

Drīz viņa būs brīva!

Viņa dziedāja skaistāk nekā jebkad!

Viņa sapņoja par aiziešanu kopā ar savu princi!

Bet viņai tas bija jātur noslēpumā no raganas.

Kādu dienu Salātlapiņa pieļāva briesmīgu kļūdu!

Ragana rāpās augšā pa viņas matiem.

"Tu esi tik daudz smagāka par princi!" teica Salātlapiņa.

Viņa to pateica nedomājot!

Tad viņa noelsās!

Viņa bija atklājusi savu noslēpumu!

Raganas seja kļuva sarkana no dusmām!

"Ko? Princis?" viņa kliedza.

"Tu nekrietnā meitene!

Es tevi šeit turēju drošībā!

Un tu mani nodevi!"

Ragana sagrāba Salātlapiņas skaistos matus!

Viņa paņēma šķēres!

Šņik! Šņik! Šņik!

Viņa nogrieza visus Salātlapiņas garos matus!

Salātlapiņa raudāja, matiem krītot uz grīdas!

Tad ragana izmantoja maģiju!

Viņa aizsūtīja Salātlapiņu tālu prom!

Uz tuksnešainu vietu, tālu no torņa!

Salātlapiņa attapās pilnīgi viena!

Tuksnešainā zemē bez cilvēkiem!

Tajā vakarā princis ieradās kā parasti.

Viņš sauca uz torni:

"Salātlapiņ, Salātlapiņ, nolaid savus matus!"

Lejā nolaidās zelta mati!

Bet tā patiesībā bija ragana!

Viņa bija piesējusi nogrieztos matus pie āķa!

Princis dedzīgi kāpa augšā.

Bet kad viņš sasniedza logu...

Tur Salātlapiņas vietā bija ragana!

"Aha!" ķērca ragana.

"Tavs mazais putniņš ir aizlidojis!

Tu viņu vairs nekad neredzēsi!"

Princis bija satriekts!

"Ko tu ar viņu esi izdarījusi?" viņš sauca.

"Viņa ir prom uz visiem laikiem!" smējās ragana.

Princis bija tik izmisis!

Savās bēdās viņš nolēca no torņa!

Viņš iekrita ērkšķainos krūmos lejā!

Ērkšķi viņu briesmīgi savainoja!

Vissliktākais bija tas, ka tie saskrāpēja viņa acis!

Viņš bija akls!

Viņš vairs nevarēja redzēt!

Princis bēdīgs aizklīda prom.

Viņš staigāja pa mežu, akls un viens.

Viņš sauca Salātlapiņu.

Bet viņa bija tālu prom.

Viņa nevarēja viņu sadzirdēt.

Salātlapiņa dzīvoja tuksnešainā vietā.

Viņa pārtika no ogām un saknēm.

Viņa atrada ūdeni strautā.

Viņa uztaisīja patvērumu zem kokiem.

Viņa bija nelaimīga un viena.

Pagāja mēneši.

Tad notika kas brīnišķīgs!

Salātlapiņai piedzima dvīnīši!

Puisītis un meitenīte!

Lai gan dzīve bija grūta, bērni viņai atnesa prieku.

Viņa dziedāja šūpuļdziesmas saviem bērniem.

Viņa stāstīja viņiem stāstus.

Viņa mīlēja viņus no visas sirds.

Bet viņa vienmēr domāja par princi.

Viņa prātoja, vai jelkad viņu atkal redzēs.

Gadiem ilgi aklais princis klīda apkārt.

Viņš pārtika no jebkura ēdiena, ko varēja atrast.

Viņš bija bēdīgs un vientuļš.

Viņš nekad nepārstāja domāt par Salātlapiņu.

Viņš nekad nepārstāja saukt viņas vārdu.

Kādu dienu viņš nonāca tuksnešainajā vietā.

Viņš izdzirdēja pazīstamu skaņu!

Tā bija dziedāšana!

Skaista balss, ko viņš tik labi pazina!

Tā bija Salātlapiņa!

"Salātlapiņ!" viņš sauca.

Salātlapiņa sadzirdēja viņa balsi!

"Mans princis!" viņa iesaucās.

Viņa skrēja pie viņa ar saviem bērniem!

Viņi apskāva viens otru!

Salātlapiņa raudāja prieka asaras!

Viņas asaras krita uz prinča acīm!

Pēkšņi notika kas maģisks!

Asaras izdziedināja viņa acis!

Viņš atkal varēja redzēt!

Princis paskatījās uz Salātlapiņu!

Viņa bija skaistāka, nekā viņš atcerējās!

Tad viņš ieraudzīja divus bērnus!

"Šie ir mūsu bērni!" lepni teica Salātlapiņa.

Princis bija laimes pilns!

"Nāc man līdzi uz manu karaļvalsti!" teica princis.

"Mēs apprecēsimies!

Mēs būsim ģimene!

Tu būsi mana princese!

Mūsu bērni būs mīlēti un aprūpēti!"

Viņi kopā ceļoja uz prinča karaļvalsti.

Visi svinēja viņu ierašanos!

Viņiem bija skaistas kāzas!

Salātlapiņa kļuva par princesi!

Dvīņi uzauga pilī!

Salātlapiņas mati atauga, lai gan ne tik gari.

Viņa bija priecīga, ka tie tagad bija īsāki!

Viņa nekad vairs nevēlējās būt iesprostota!

Ragana vairs nekad netika redzēta.

Labais bija uzvarējis ļauno!

Princis un Salātlapiņa dzīvoja laimīgi.

Viņu bērni izauga stipri un laipni.

Pils bija mīlestības un smieklu pilna.

Salātlapiņa dziedāja katru dienu, vienkārši prieka pēc.

Neviens viņu vairs nekad neieslēdza.

Viņi stāstīja saviem bērniem šo stāstu.

"Dažreiz notiek sliktas lietas," viņi teica.

"Bet, ja tev ir drosme un mīlestība,

nāks labas lietas.

Nekad nezaudē cerību!"

Un viņi visi dzīvoja laimīgi līdz mūža galam!