Pīters Pens

Visi bērni izaug, izņemot vienu.

Londonā dzīvoja Dārlingu ģimene.

Tajā bija trīs bērni: Vendija, Džons

un Maikls. Viņiem patika spēlēt spēles

un stāstīt stāstus par brīnumainu

zēnu vārdā Pīters Pens.

Vecāki, Dārlinga kungs un kundze,

domāja, ka tie ir tikai izdomājumi.

Bet viņu suns Nana zināja labāk.

Viņa nebija parasts suns – viņa bija

bērnu auklīte un ļoti labi

par viņiem rūpējās.

Kādu nakti Dārlinga kundze ieraudzīja

pie loga dīvainu zēnu. Viņš ātri

aizlidoja prom, bet viņa ēna aizķērās!

Nana noķēra ēnu, un Dārlinga kundze

to sarullēja un ielika atvilktnē.

Pēc dažām naktīm Pīters Pens atgriezās,

lai atrastu savu ēnu. Ar viņu kopā

bija maza laumiņa vārdā Zvārgulīte.

Viņa mirdzēja zeltītā gaismā.

Bērni pamodās un ieraudzīja Pīteru,

kurš mēģināja savu ēnu pielīmēt

atpakaļ ar ziepēm. Vendija palīdzēja

viņam to kārtīgi piešūt.

"Paldies," teica Pīters. "Es dzīvoju

Nekurzemē ar Pazudušajiem zēniem.

Tie ir zēni, kas izkrituši no ratiņiem,

kad viņu auklītes neskatījās."

"Vai tu tiešām proti lidot?" jautāja Džons.

"Protams!" teica Pīters. "Es jūs iemācīšu.

Domājiet laimīgas domas!"

Zvārgulīte uzkaisīja bērniem

laumiņu putekļus. Viņi domāja

par savām laimīgākajām lietām,

un drīz vien jau lidoja pa gaisu!

"Lidojiet man līdzi uz Nekurzemi!"

teica Pīters. "Tu vari būt māte

Pazudušajiem zēniem, Vendij."

Bērni izlidoja pa logu, sekojot

Pīteram cauri nakts debesīm.

Viņi lidoja garām Bigbenam,

pāri mākoņiem un uz otro zvaigzni pa labi.

"Tieši uz priekšu līdz rītam!" Pīters sauca.

Zem viņiem jūra mirdzēja kā dimanti.

Parādījās salas, un beidzot viņi

to ieraudzīja – Nekurzemi!

Tur bija meži, kalni, lagūna

un indiāņu nometne.

Pazudušie zēni gaidīja Pīteru.

Tur bija Slaidenis, Tupulis, Spicais,

Cirtainis un Dvīņi. Viņi dzīvoja

pazemes mājā, virs kuras

auga liels koks.

Bet Nekurzemē bija arī briesmas.

Pa jūrām siroja ļaunais Kapteinis Āķis

un viņa pirāti. Āķis neieredzēja Pīteru,

jo Pīters zobenu cīņā bija

nocirtis viņam roku.

Krokodils bija apēdis roku un tagad

visur sekoja Āķim, gribēdams apēst

arī pārējo! Krokodils bija norijis

arī pulksteni, tāpēc Āķis vienmēr dzirdēja

"tik-tak, tik-tak", kad tas tuvojās.

Vendija kļuva kā māte Pazudušajiem zēniem.

Viņa stāstīja viņiem pasakas uz nakti

un rūpējās par tiem. Džons un Maikls

piedalījās visos viņu piedzīvojumos.

Viņi dzēra tēju ar laumiņām,

peldējās lagūnā ar skaistajām nārām

un spēlējās ar Tīģerliliju

un viņas indiāņu cilti.

Kādu dienu pirāti sagūstīja Tīģerliliju!

Pīters drosmīgi viņu izglāba

no Sārtās klints, kur pirāti

viņu bija atstājuši.

Tīģerlilijas tēvs, indiāņu virsaitis,

bija tik pateicīgs, ka uzņēma

Pīteru un bērnus

savā ciltī.

Kapteinis Āķis bija ļoti dusmīgs.

Viņš gribēja tikt vaļā no Pītera

uz visiem laikiem. Pirāts atklāja,

kur atrodas Pītera slēptuve.

Āķis uzzināja, ka Vendijai un zēniem

ilgojas pēc mājām. Viņš nosūtīja

pirātus viņus sagūstīt, kad tie

nāca ārā no pazemes mājām.

"Mēs liksim viņiem staigāt pa dēli!"

Āķis iesmējās savus ļaunos smieklus.

Bet vispirms Āķim bija briesmīgs plāns.

Viņš atstāja saindētu kūku Pīteram,

kurš gulēja pazemē.

Zvārgulīte ieraudzīja saindēto kūku.

Viņa zināja, ka Pīters to ēdīs,

kad pamodīsies. Drosmīgā laumiņa

lidoja, cik ātri spēja, un paguva

tieši tad, kad Pīters gribēja iekosties.

"Nē, Pīter!" viņa iekliedzās un

aizsita kūku prom. Bet daļa indes

pieskārās viņai, un Zvārgulīte sāka zust.

"Zvārgulīt!" iekliedzās Pīters. "Neatstāj mani!"

"Ja bērni tic laumiņām, plaukšķiniet!"

Pīters sauca. Visā pasaulē bērni

sāka plaukšķināt, un Zvārgulītes gaisma

atkal kļuva spoža. Viņa bija izglābta!

Pīters lidoja uz Āķa kuģi glābt draugus.

Pirāti bija sasējuši Vendiju, Džonu,

Maiklu un Pazudušos zēnus. Viņi taisījās

likt tiem staigāt pa dēli!

"Tik-tak, tik-tak!"

Āķis dzirdēja skaņu un nobālēja.

Bet tas nebija krokodils – tas bija Pīters,

kurš atdarināja skaņu, lai nobiedētu Āķi!

Pīters uzlēca uz kuģa.

"Esmu klāt, Āķi!" viņš kliedza.

Pīters un Āķis cīnījās ar zobeniem

pa visu kuģi. Viņi kāpa mastos

un dejoja pa klāju. Pīters bija ātrs

un gudrs, bet Āķis – spēcīgs, taču bailīgs.

Pazudušie zēni atbrīvojās un palīdzēja

cīnīties ar pirātiem. Pat Vendija

paķēra zobenu!

Beidzot Pīters iedzina Āķi stūrī

pie kuģa malas.

"Šoreiz tu esi zaudējis, Āķi!" teica Pīters.

Āķis paskatījās lejā un ieraudzīja

ūdenī gaidošo krokodilu ar plati

atvērtu muti. Ar skaļu kliedzienu

Āķis ielēca – tieši krokodila mutē!

Pirāti padevās, un Pīters

kļuva par kuģa kapteini.

"Ir laiks doties mājās," Vendija

skumji teica. Viņai pietrūka vecāku.

Pīters aizlidināja kuģi līdz pat Londonai.

Pazudušie zēni nolēma palikt pie

Dārlingu ģimenes, kura viņus visus

pieņēma savā pulkā.

Dārlinga kungs un kundze bija tik priecīgi

atgūt savus bērnus, ka uzņēma

visus atplestām rokām.

Bet Pīters nepalika.

"Es negribu izaugt," viņš teica.

"Vai tu atgriezīsies?" Vendija jautāja.

Viņš turēja savu solījumu. Katru gadu

Pīters atgriezās, un Vendija lidoja

līdzi uz Nekurzemi. Pat kad viņa

izauga, viņa neaizmirsa zēnu,

kurš negribēja pieaugt.

Un, ja tu tici brīnumiem un

laimīgām domām, varbūt kādu nakti

tu ieraudzīsi Pīteru arī pie sava loga.

Tikai atceries – otrā zvaigzne pa labi

un tieši uz priekšu līdz rītam!